Cah.9, 9-12; Rm.7, 15-25a; Mt.11. 16-19, 25-30
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla."
Mīļā draudze! Es gribu pajautāt vai dzīvot dzīvi pazīstot Jēzu ir vieglāk vai grūtāk? Vai tas mums ir kā atvieglojums, vai tas ir kā papildus slogs un nasta? Vai tas mūs iepriecina, vai turpretim liek mums lieku reizi nopūsties?
Šodienas evaņģēlijā mēs dzirdējām, kā Jēzus apgalvo, ka Viņa jūgs nespiež un nasta ir viegla. Viņš aicina katru bēdīgo un grūtsirdīgo šo jūgu un šo nastu uzņemties. Turklāt Viņš apsola, ka tad mēs atradīsim mieru un atvieglojumu savām dvēselēm. Tas daudziem cilvēkiem liek ieplest acis un neizpratnē lūkoties, kā jūgs un kā nasta var būt kas viegls? Tiešām, jūgs un nasta jau pēc definīcijas ir kas smags un apgrūtinošs.
Daudzi cilvēki šodien apgalvos ko pretēju. Viņi sacīs, ka ticība Kristum un visa Baznīcas padarīšana padara dzīvi tikai vēl smagāku un grūtāku. Tas viss padara mūsu ikdienu vēl sarežģītāku, un uzliek uz mūsu pleciem vēl papildus kādas pūles, rūpes un pienākumus, klāt pie visa tā, kas jau mums tāpat ir uzkrautas šajā pasaulē. Būtu taču daudz vieglāk dzīvot nedomājot ne par Dievu, ne uztraucoties par Baznīcu? Tā teikt: būt brīvam no Dieva un no Baznīcas?
Vai neesam kādreiz domājuši līdzīgi? Es lūgtu katram ielūkoties dziļāk savā sirdī, un tai pajautāt vai es labprātāk svētdienas rītā nepagulētu vēl kādas pāris stundas ilgāk? Un vai nākšana uz dievkalpojumu mums nav kā sava veida apgrūtinājums, un neuztveram to bieži tikai kā savu draudzes locekļa pienākumu? Tā teikt ierodos „ķeksīša” pēc, lai tikai būtu pabijis? Vai mūsu lūgšana nav tāda, kuras vietā mēs labprāt darītu ko citu? Piemēram, uzsistu kādu „klaču” ar draugiem, vai noskatītos ko interesantu TV? Es tā iedomājos, ka diez vai mēs kāds pļāpājot ar draugiem pēkšņi iedomādamies, ka pienācis mans lūgšanas laiks steigtos uz mājām, lai nenokavētu šo svarīgo mirkli, sarunu ar Dievu? Pretējo gan man ir vieglāk iztēloties. Kad domājot par lūgšanu sastopu kādu draugu, un iekarstu ar to sarunās līdz naktij, bet lūgšana tā arī paliek neizteikta. Vai jums tā nekad nav noticis? Man ir.
Tiešām daudziem paliek neizprotami Jēzus vārdi, kā jūgs var nespiest un nasta būt viegla.
Daudzi cilvēki ticību Kristum un būšanu Baznīcas kopībā uztver kā jaunu Bauslību, kā kādus
noteikumus un likumus, kas cilvēku nevis atvieglina, bet vēl vairāk sasaista un iegrožo.
Tāpēc nav brīnums, ka daudzi gan ienākuši Baznīcā caur svēto Kristību, drīz vien no tās
attālinās arvien tālāk un tālāk, līdz visbeidzot pamet to vispār, sacīdami vai vismaz kaut kur
sevī domādami, ka Tā Kunga ceļš ir pārāk grūts. Par tiem Pēteris saka: „Atstādami taisno
ceļu, tie ir nomaldījušies …. Tie ir avoti bez ūdens, vēja dzenāti mākoņi, viņiem nolemta
visdziļākā tumsība.” (2.Pēt.2, 17).
Ja domājam ka ticība Dievam ir smaga nasta, tad mēs pie Kristus pa īstam vēl neesam
nākuši, Viņu nepazīstam un Viņa jūgu uz sevis neesam ņēmuši, nedz Viņa nastu pacēluši.
Tad mēs, mīļie, vēl esam zem cita jūga, zem Bauslības, un ne zem Kristus dāvātā jūga. Tad
vēl esam zem Dieva taisnā soda, un nevis zem Viņa žēlastības jūga. Jo Viņa jūgs ir patīkams
un nasta viegla. To saprast var tikai grūtsirdīgie un bēdīgie, nevis šīs pasaules gudrie un
prātnieki (Mt.11, 25-30). Tāpēc Kristus arī nemaz neaicina pārējos, bet tikai šos.
“Nāciet pie Manis visi – visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi...” Kas ir šie bēdīgie un
grūtsirdīgie? Tie ir ļaudis, kas izbijušies savu grēku dēļ un atzīst sevi par nožēlojamu
bezdievīgu cilvēku, kuru sirdis apzinās ka dienu un nakti, tās apgrēcinās ar ļaunām
tieksmēm, ļaunām domām, iekārēm un neģēlīgām vēlmēm. Tie ir tie, kas par saviem
grēkiem noskumuši, no tiem piekusuši un noguruši. Tie saka pie sevis: „Es esmu nožēlojams
radījums! Labo, ko es gribu es nedaru, bet ļauno ko es negribu, to es daru. Viss labais, kas
nāk no manis ir Dieva. Un to Dieva darbu, ko Viņš grib veikt caur mani es tikai spēju
samaitāt.”
Tikai šie ir aicināti uzņemties, un tikai šie var saprast, ko nozīmē Jēzus jūgs. Jo Kristus ir
lēnprātīgs un sirdī pazemīgs. Nevienam nav jābaidās no Jēzus. Un nevienu, kas nāk pie Viņa,
Viņš neatraidīs. Bet no ikkatra pleciem Jēzus noceļ šo smago vainas un grēka jūgu, ko esam
līdz šim nesuši katrs pats, un tā vietā uzliek uz mūsu pleciem piedošanas un kristīgas dzīves
jūgu. Tas ir kristieša jūgs. Dzīvot kopā ar Jēzu. Dzīvot no Viņa piedošanas. Bez šaubām katrs
kristietis nes grēka nastu savā miesā, bet Kristū mums tas tiek piedots, un ar to reizē tiek dāvāts arī Svētā Gara spēks cīņai pret grēku.
“Nāciet pie Manis visi – visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi...”. Tas ir uzaicinājums Viņam ticēt. Ticēt ka Viņa dēļ mani grēki man ir piedoti. Ar to arī reizē esam atpestīti no soda par grēkiem un kauna, ko katrs padarītais grēks nes sev līdzi.
Nest Jēzus jūgu un Viņa nastu, tā ir ikdienas dzīve no piedošanas. Ja tu atsakies no šī Viņa jūga un Viņa nastas, tad tev ir jānes pašam sava – grēka un vainas nasta. Bet to nesot tu nekad nespēsi iemantot dvēseles mieru. Mūžīgs nemiers tevi tirdīs. Un nekad tavā sirdī nebūs pārliecības, ka Dievs ir ar tevi. Nav viegli iemācīties dzīvot no Evaņģēlija (tas ir ticībā), bet kas to ir iemācījies, tas sevi var teikt laimīgu.
Jēzus jūgs un Viņa nasta, tas ir jūgs un nasta, bet tā nav smaga, bet gan patīkama. Katrs kas to uzņemas, tas to nes ar prieku un bez grūtuma. Šādam cilvēkam arī visi baušļi šķiet viegli, kā par to liecina ap. Jānis: „Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti;..” (1.Jņ.5, 1-3). Tie raud prieka asaras un slavē Dievu par to, ka Tas par viņiem apžēlojies. Tie klausās Dieva Vārdu un uzņem to sevī ar prieku augļus nedami ar pacietību. Tie steidz uz Baznīcu, lai saņemtu Absolūciju un tiktu Svētā Vakarēdiena atspirdzināti. Kad tos nospiež dzīves smagums un pārbaudījumi, tie nekrīt izmisumā nedz vienaldzībā, bet uzticās Kristum kļūdami stiprāki ticībā, jo zina, „ka arī Kristus cietis viņu labā, atstādams priekšzīmi, lai mēs sekotu Viņa pēdās” (1.Pēt.2, 21).
Vai dzīvot dzīvi pazīstot Jēzu ir vieglāk vai grūtāk? Vai tas mums ir kā atvieglojums, jeb kā papildus slogs un nasta? Vai tas mūs iepriecina, vai turpretim liek mums nopūsties? Tas ir jautājums uz ko atbildēt var katrs pats sev. Ir skaidrs, ka Jēzus neapsola nevienam dzīvi šajā pasaulē bez bēdām, sāpēm un ciešanām, kā mēs varbūt to vēlētos. Bet dzīvē kopā ar Jēzu, tās visas panest ir daudz vieglāk, jo tu zini ka Viņš tev ir blakus. Tas ir milzīgs atvieglojums un ieprieca, ka tu zini, ka pats Dieva Dēls, soli solī iet kopā ar tevi caur šo dzīvi vilktdams tavu grēka jūgu un nesdams tavu vainas nastu, bet tu tā vietā saņem piedošanu un jaunu dzīvi Dievā. ĀMEN.
Māc. Edijs Kalekaurs
